http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/parmezans-mates-piena-vieta-13997436

Parmezāns mātes piena vietā

Tulkotāja Jeļena Kostjukoviča uzrakstījusi grāmatu par itāļu virtuvi

Es neesmu itāliete, man uzvārds ir šausmīgs, itāļi to izrunāt nevar. Visi man teica: tu esi traka, ar tādu uzvārdu publicējot grāmatu par itāļu virtuvi! Ņem pseidonīmu. Bet kā es varu ņemt pseidonīmu, ja ar šo uzvārdu Itālijā strādāju jau 25 gadus, — tā par savas grāmatas Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu aizkulisēm stāsta tās autore Jeļena Kostjukoviča. Emigrante no Krievijas, filoloģe, Umberto Eko un citu itāļu autoru tulkotāja krievu valodā, esejiste un Milānas universitātes pasniedzēja.

Foto: Matīss Markovskis

Kostjukovičas grāmata tagad iznākusi arī latviski. Nepārprotiet — tā nav recepšu grāmata, nav arī dzīves stāsti, kas izstāstīti caur ēdienu. Tas ir kultūrvēsturisks, ģeogrāfiskiem, lauksaimnieciskiem faktiem un literārām atsaucēm bagāts ceļvedis pa Itālijas reģioniem, kas izskaidro, kā radušies itāļu ēdieni, kāpēc to pagatavošanas veidi ir tieši tādi. Vai zinājāt, ka pica drīzāk ir Amerikas, nevis Itālijas simbols? Tikai pēc Otrā pasaules kara šis neapoliešu izgudrojums kopā ar sabiedroto karakuģiem atgriezās vēsturiskajā dzimtenē. Mūsdienās pica itāļiem ir brīvdienu ēdiens, baudāms ārpus mājas. Mājās to neviens necep, jo izcept jau var tikai malkas krāsnī. Mājās gatavo pastu, ko, starp citu, arī pašā Itālijā līdz pat XIX gs. sākumam sauca par macaroni — visus veidus. Grāmata varētu lieliski derēt cilvēkiem, kas zīdaiņa vecumā baroti ar auzu tumi, nevis pappa salada, kas bērnību nav pavadījuši, baudot Milānas risoto, kas nesaprot, kāpēc kapučīno nedzer četros pēcpusdienā un parmezānu nekaisa uz zivs. Tā ir ļoti izglītojoša lasāmviela, lai nedomātu, nerunātu un nedarītu muļķības.

Marta sākumā autore bija Rīgā. Mēs tikāmies viesnīcā Neiburgs, un Jeļena caur logu mēģināja saburtot Jaunielas plāksnīti pie pretējā nama sienas. Gribēja zināt, vai restorāns Pūt, vējiņi vēl darbojas. Sen, bērnībā, viņa tur pirmoreiz dzīvē esot baudījusi īstu eiropeisku ēdienu.

Kāpēc, nebūdama itāliete, rakstījāt grāmatu par itāļu virtuvi? Loģiski būtu bijis otrādi — rakstīt itāļiem par krievu ēdienu.

Solvita, dārgā, jūs taču zināt, ka krievi neprot ne gatavot, ne ēst. Par ko gan es būtu varējusi rakstīt?

27 savas dzīves gadus es nodzīvoju pie padomju varas. Zināt, kur mēs tajos laikos vislabāk ēdām? Pie jums Rīgā. Piemēram, putukrējumu bērnībā nekur citur man pirms tam nebija izdevies nogaršot.

Jūsu grāmatai priekšvārdu uzrakstījis Umberto Eko.

Jūs savukārt jau 25 gadus viņa darbus tulkojat krievu valodā. Vai esat draugi?

Esmu iztulkojusi sešus Eko romānus un sešas viņa grāmatas, kas nav romāni. Mēs esam labās attiecībās, esam kopā ceļojuši, piemēram, uz Tartu, bet tas nenozīmē būt tuvam draugam. Viņš ir ļoti slavens, un īsti tuvi draugi viņam ir tikai kādi trīs četri cilvēki.

Reizēm esam apsprieduši literārus jautājumus. Taču viņš intervijās ir teicis nepatiesību — ka esot devis Jeļenai padomus, kā pārtulkot vienu vai otru domu. Ko viņš man varētu pateikt? Viņš taču krieviski neprot.

Visu sarunu ar Jeļenu Kostjukoviču lasiet Sestdienā!

If you can't see the document, please click here